eVeselībasPunkts

Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS)

Kas ir UDHS?

Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) ir viens no biežākajiem sastopamajiem garīgajiem traucējumiem. Tas skar 5–8% bērnu, galvenokārt zēnus, un bieži ilgst līdz pieauguša cilvēka vecumam. UDHS ietekmē bērna mācīšanās procesu un ikdienas sadzīvi. Tiek izšķirti trīs galvenie ietekmes aspekti:

  • neuzmanība – nespēja noturēt uzmanību, koncentrēties
  • hiperaktivitāte – pārmērīga kustība, kas nav piemērota konkrētajā vidē, vai pārmērīga mazāku kustību (it īpaši ar kājām vai rokām) veikšana, kas nereti liecina par nervozitāti vai nepacietību, sišana vai pirkstiem pret virsmu vai runāšana (kad ir jāievēro klusums)
  • impulsivitāte – rīkošanās ātri, bez domāšanas un veidā, kam var būt liels kaitējuma potenciāls (arī veselībai)

Biežākās UDHS pazīmes un simptomi

Sindroma novērojamie simptomi neizpaužas vienādi visiem bērniem. Stāvoklis var svārstīties no vājas uzmanības līdz hiperaktivitātei un impulsivitātei vai abu apvienojumam. Simptomi dažreiz var izpausties arī bērniem, kuriem netiek novērots UDHS stāvoklis. Bērniem, kuriem ir UDHS, simptomi ir novērojami bieži, smagākā stāvoklī un rada problēmas ikdienas sadzīvē:

  • Bērni ar vāju uzmanību biežāk var būt arī aizmāršīgi, izklaidīgi, nespēj koncentrēties uz uzdevuma veikšanu un tā pabeigšanu. Var likties, ka viņi neklausās, ko viņiem saka, ka viņi ir neorganizēt un viņiem ir nepieciešams vairāk laika, lai uzsāktu izpildīt kādas darbības. Tāpat viņi bieži pazaudē savas personiskās mantas.
  • Bērni ar hiperaktivitāti bieži var būt nemierīgi, tramīgi vai enerģijas pilni, vai arī viņi vienmēr ir “gatavi doties ceļā”. Šie bērni ir skaļi, nepārtraukti pļāpā un viņiem ir grūtības nosēdēt savā vietā (piemēram, klases solā). Šie bērni daudz skrien apkārt vai kāpj nepiemērotās vietās un viņi nespēj klusām nodarboties ar atpūtas aktivitātēm vai spēlēm.
  • Bērni ar impulsivitātes simptomiem bieži veic darbības nepārdomājot, viņiem ir grūtības gaidīt savu kārtu spēlē vai gaidīt rindā. Šie bērni mēdz pārtraukt citu sarunas, kā arī mēdz izteikt atbildes vēl pirms jautājuma pabeigšanas. Šie bērni var izskatīties uzmācīgi un viņi nereti lieto vai aiztiek citu cilvēku lietas bez atļaujas prasīšanas.

Kas izraisa UDHS?

Nav zināmi precīzi UDHS izcelšanās iemesli, taču tiek uzskatīts, ka dažādi faktori var veicināt šāda sindroma rašanos:

  • ģenētiskā iedzimšana – UDHS var tikt novērots vairākiem ģimenes locekļiem
  • bērnam ir bijusi ievērojama traumatiska pieredze
  • dzimšana priekšlaicīgi
  • smadzeņu ievainojumi
  • vides toksīna, piemēram, augsta svina līmeņa iedarbība agrā vecumā
  • mātes smēķēšana, alkohola lietošana vai ārkārtēja stresa piedzīvošana grūtniecības laika

Kad savam bērnam meklēt palīdzību?

Ir svarīgi vērsties pēc palīdzības pie garīgās veselības speciālista (psihologa vai psihiatra), ja domājiet, ka Jūsu bērnam ir UDHS.

Ja bērnam ir UDHS, bet tas netiek diagnosticēts, bērns var tikt uzskatīts kā nepaklausīgs un bezatbildīgs, un bērns nereti var tikt vainots un sodīts par viņa izturēšanos. Sodīšana var pasliktināt viņa uzvedību. Bērniem, kuriem ir UDHS un tie nesaņem palīdzību un nepieciešamo atbalstu, ir augstāks risks pamest skolu nepabeidzot mācības. Tāpat šādiem bērniem var būt vairāk negadījumu un savainojumu nekā bērniem, kuri necieš no UDHS.

UDHS ārstēšana

UDHS nevar tikt izārstēts pilnībā novēršot tā simptomus, taču ārstēšana var palīdzēt kontrolēt simptomus un uzlabot bērna ikdienas dzīvi. Ārstēšanas plānu nosaka speciālists un, lai gūtu labāku rezultātu, plāna izpildei ir nepieciešama laba komunikācija un komandas darbs starp ārstiem, vecākiem un skolas skolotājiem.

Standarta UDHS ārstēšanas plānā ietilpst:

  • Medikamenti. Ne visiem bērniem ar šo sindromu ir nepieciešams lietot zāles, bet daudziem tās ir nepieciešams. Zāles var samazināt hiperaktivitāti un impulsivitāti, uzlabot bērna spēju koncentrēties, strādāt un mācīties, kā arī uzlabot viņu fizisko koordināciju. Visbiežākās zāles, ko lieto UDHS ārstēšanai, ir stimulatori, piemēram, metilfenidāts (Ritalin). Var izmantot citas zāles, piemēram, antidepresantus, ja simulantiem ir nopietnas blakusparādības vai tie ir neefektīvi, vai arī lai pastiprinātu stimulantu ietekmi.
  • Psihoterapija. Tas var palīdzēt pacientiem un viņu ģimenēm labāk tikt galā ar ikdienas problēmām. Vecāki un skolotāji palīdz bērnam iegūt kontroli pār viņu uzvedību, izveidojot skaidrus noteikumus, ikdienas darbu sarakstu un citas strukturētas rutīnas.
  • Izglītība un treniņi. Bērnam ar UDHS ir jāapgūst sociālās prasmes, piemēram, kā gaidīt savu kārtu, dalīties ar rotaļlietām, lūgt palīdzību vai reaģēt uz ķircināšanu. Vecākiem jāmācās par UDHS, kā tas ietekmē viņu ģimeni un kā efektīvi rīkoties ar negatīvām sajūtām, kas viņu mājās var rasties viņu bērna traucējošās izturēšanās dēļ.

Zāles (stimulatori), kas tiek lietotas, lai ārstētu UDHS, nerada atkarību

Daži vecāki uztraucas par stimulantiem un iespējamo risku, ka viņu bērns var kļūt atkarīgs. Nav skaidru zinātnisku pierādījumu, kas liecinātu par šīs atkarības rašanos, ja tiek ievērotas normas. Tomēr pastāv bažas, ka bērnam apkārt esošais cilvēks (piemēram, vecāks vai skolotājs), var dot zāles bērnam nepiemērotā apjomā vai biežumā. Dodot zāles bērniem:

  • Pārliecinieties, vai bērns pareizajā laikā lieto atbilstoši izrakstīto medikamentu daudzumu.
  • Neļaujiet bērnam vai pusaudzim pašam uzņemtie atbildību par savu medikamentu lietošanu bez pienācīgas uzraudzības.
  • Mājās uzglabājiet medikamentus slēgtā, bērniem nepieejamā vietā. Stimulāciju zāļu pārdozēšana ir ļoti nopietna un var būt arī nāvējoša.
  • Vecākiem vienmēr ir pašiem jānogādā skolas medicīnas personālam vai skolotājam medikamentus, kas bērnam jāuzņem skolas laikā. Nekad neļauj bērnam pašam uz skolu nest šos medikamentus.
  • Nekad nedubulto zāļu devu, ja kāda no iepriekšējām zāļu uzņemšanas reizēm ir izlaista.
  • Nekad nepārstāj sniegt medikamentus bērnam, bez saskaņošanas ar ārstu.
  • Nekad nedod sava bērna zāles kādam citam, pat, ja tev liekas, ka viņš saskaras ar tām pašām problēmām.

Kā Tu vari palīdzēt savam bērnam ar UDHS?

Vecāki un skolotāji var palīdzēt bērnam ar UDHS justies mazāk neapmierinātam un vieglāk tikt galā ar ikdienas uzdevumiem, sekojot dažiem no šiem soļiem:

  • Izveidojiet visu aktivitāšu grafiku, sākot no pamošanās laika un beidzot ar gulēt iešanas laiku, un mēģiniet katru dienu ievērot to pašu kārtību. Bērniem ar UDHS ir grūti tikt galā ar neparedzamām un straujām izmaiņām sarakstā.
  • Iekārtojiet savā mājā priekšmetus tā, lai katrai lietai ir sava vieta (drēbēm, rotaļlietām, skolas lietām) un turiet katru no priekšmetiem savā vietā.
  • Kad lūdz bērnam kaut ko izdarīt, sniedz viņam vienkāršus, skaidrus un konsekventus norādījumus. Norādes dodiet atrodoties blakus bērnam, nekliedziet pāri istabai.
  • Sadaliet uzdevums, piemēram, mājasdarbu pildīšanu vai sēdēšanu pie pusdienu galda, pa mazākiem laika sprīžiem, piemēram – pa 15 -20 minūtēm.
  • Uzteiciet labu uzvedību, bērni ar UDHS bieži saņem un sagaida kritisku attieksmi.
  • Esiet uzmanīgi, ievērojot bērna diētu; dažas ēdienu piedevas vai krāsvielas var ietekmēt simptomu izpaušanos.

Kā skolotājs var palīdzēt bērnam ar UDHS?

Kā skolotājam, Tev var rasties zināmas grūtības darbā ar šādiem bērniem. Tev būtu jāuzzina vairāk informācijas par UDHS, lai varētu labāk saprast šī sindroma specifiku un arī labāk atbalstīt tos skolniekus, kurus šis sindroms skar. Ievērojot šos vienkāršos padomus, var uzlabot sadarbības iespējas ar bērnu skolā:

  • Bērni ar UDHS biežāk arī saskarās ar dažādām mācīšanās problēmām, ievēro, kad nepieciešams atbalsts bērnam mācību procesā.
  • Palīdzi veidot bērna pārliecību un sociālās spējās.
  • Sniedz vienkāršu rakstisku informāciju par bērna uzdevumu un dienas plānu, novieto to tādā vietā, kur to bērns var viegli pamanīt.
  • Pastiprināti uzraugi bērna darbu un sniedz viņam pozitīvu atgriezenisko saiti par padarīto. Esi elastīgs un pacietīgs.
  • Uzteic un apbalvo bērnu par katru mazo progresu, ko viņš sasniedz.
  • Esi ļoti skaidrs un konkrēts sniedzot jebkādas instrukcijas. Sniedz skaidru ziņu par to, ko tu sagaidi no bērna. Sadali uzdevumus mazākos soļos. Palīdzi bērnam tikt galā ar uzdevumu soli pa solim. Veic labojumus un korekcijas ļoti uzmanīgi, lai neradītu kaitējumu bērna pašvērtējumam.
  • Centies iekļaut kādu fizisku pārvietošanos savās nodarbībās. Variē starp sēdošām aktivitātēm un tādām, kas atļauj kustību.
  • Par nekorektu izturēšanos piešķiriet bērnam specifisku un tūlītēju soda mēru, ko iepriekš ar bērnu esiet izrunājuši – proti par to, kādas rīcības sekas viņam jāņem vērā, ja viņš izturēsies nekorekti. Fokusējaties uz bērna uzvedību nevis pašu bērnu.
Padalies ar šo rakstu:

Lasi vēl: